Padomi sarunai ar bērnu – kā bērns var sevi pasargāt

Vecāki un skolotāji ne vienmēr var būt bērnam līdzās un viņu pasargāt, tāpēc ļoti svarīgi, lai mēs jau kopš mazotnes mācītu bērnam atpazīt nedrošas situācijas un skaidrotu, kā tajās rīkoties.

Pieaugušajiem vajadzētu regulāri ikdienišķās situācijās pārrunāt ar bērniem iespējamos riskus un rīcību ārkārtas gadījumos, jo mazi bērni vēl nespēj to izdomāt paši. Šo sarunu mērķis nav biedēt, bet gan vēsu prātu izdomāt rīcības scenārijus dažādām situācijām un iedrošināt bērnu sevi pasargāt. Situācijas var ne vien pārrunāt, bet arī izspēlēt – gan no pašu ikdienas, gan no ziņām par citiem cilvēkiem. Šādas sarunas ļauj saprast, kāds šobrīd ir bērna izpratnes līmenis un kāds padoms viņam vēl nepieciešams. Daži ieteikumi sarunām:

  • Kā zināt, kad jāmeklē palīdzība? Ir svarīgi, lai jau mazotnē bērni mācās uzticēties savām sajūtām. Vecāki var skaidrot, ka bērnam jāieklausās savā iekšējā balstiņā – jo parasti sirds pasaka priekšā, ka kaut kas nav kārtībā. Tā darbojas kā trauksmes zvans, kad jāmeklē palīdzība.
  • Ko darīt, ja esi pazaudējies veikalā vai tirgū? Vecāki var ieteikt bērnam nākt klāt pie apsargiem, pārdevējiem vai cilvēkiem, kam ir bērni, un pastāstīt, ka esi pazaudējies – viņi palīdzēs.
  • Kā rīkoties, ja kāds grib aizvest pret tavu gribu? Jācenšas skriet tur, kur ir daudz cilvēku, kā arī skaļi jāsauc “Palīgā!”. Tāpat var saukt “Tas nav mans tētis (mamma)!”, lai citi zina, ka šis cilvēks bērnam ir svešs. Ja kāds dara bērnam to, kas viņam rada trauksmi – jāiemāca teikt: “Nedari man tā, man tas nepatīk!”
  • Ko darīt, ja ir bail? Šādās situācijās mazi bērni visbiežāk grib paslēpties un sēdēt klusu, taču jāmudina darīt pretējo – meklēt cilvēkus un saukt palīgā. Palīgā jāsauc arī tad, ja bērns nevienu cilvēku tuvumā neredz, jo kāds tomēr var sadzirdēt. Turklāt palīgā jāsauc ne vien dažas reizes, bet gan tikmēr, kamēr kāds sadzird. Palīgā saukšanu varam arī izmēģināt kopā ar bērnu kopā izmēģināt, taču ar šo vārdu jokot nevar – jo, kad tiešām būs vajadzīga palīdzība, cilvēkiem var šķist, ka tikai spēlējies.
  • Ko darīt, ja tevi kāds aiztiek un liek justies neērti? Bērniem svarīgi iemācīt arī intīmo ķermeņa daļu nosaukumus, izstāstot, ka tām citi cilvēki pieskarties nedrīkst (ar izņēmumu, ja bērnam kas sāp un ārsts viņam sniedz palīdzību). Savukārt, ja kāds tās aiztiek vai prasa pieskarties viņa intīmajām vietām vai skatīties uz tām – par to noteikti jāizstāsta vecākiem vai citam pieaugušajam, kam uzticies. Pat tad, ja cilvēks citiem stāstīt ir aizliedzis. Ja pieaugušais tevi neuzklausa – ej pie cita, kamēr atrodi cilvēku, kas tev palīdz.
  • Ko darīt, ja palicis slikti pieskatītājam? Bērnam atkarībā no viņa spējām jāiemāca zvanīt 112, pasaukt palīdzību pa logu vai iet pie kaimiņiem.
  • Kam zvanīt? Atbilstoši bērna vecumam ieteicams arī iekārtot konkrētu vietu pie ledusskapja, sienas vai tāfeles, kur vienmēr stāv svarīgākie telefoni ārkārtas zvaniem un uzticības personām. Vecākiem bērniem vajadzētu zināt arī bērnu un jauniešu uzticības telefona numuru 116111.
  • Kā droši tikt uz skolu un mājup? Vecākiem noteikti jāpārrunā ar bērnu viņa ikdienas maršrutu, kuru bērnam iespēju robežās vajadzētu veikt kopā ar citiem klasesbiedriem. Pēc iespējas jāizvairās no pārvietošanās vienam pašam, jo īpaši nomaļās vietās. Kad bērns kaut kur dodas, viņam vienmēr par to jāpabrīdina vecāki vai citi pieskatītāji.
  • Ko darīt, ja pa ceļam uz mājām jūties nedroši? Ja bērns ceļā jebkādu iemeslu dēļ jūtas nedroši, viņam jāpiezvana vecākiem un jāturpina saruna atlikušo ceļa posmu. Šī iemesla dēļ būtiski uzsvērt, ka vecākiem noteikti iespēju robežās – arī darba laikā – būtu jāpaceļ bērna zvans, jo tas var būt arī drošības jautājums. Vēlams, lai bērnam būtu vairāku tuvu cilvēku telefona numuri un kādu no viņiem vienmēr būtu iespējams sazvanīt.
  • Ko darīt, ja kāds neatlaidīgi pievērš uzmanību vai seko? Bērnam vajadzētu doties iekšā tuvākajā veikalā, kafejnīcā vai jebkurā citā sabiedriskā vietā, kur var vērsties pēc palīdzības pie pieaugušajiem – veikala pārdevēja, apsarga, pie kāda cilvēka ar bērniem. Ļoti svarīgi iemācīt bērnam, ka baiļu gadījumā nevajag slēpties un sēdēt klusi, bet gan tieši pretēji – doties uz ļaužu pilnām vietām un pastāstīt par savām bailēm. Šī iemesla dēļ arī veikalos un citās sabiedriskās vietās vajadzētu būt izstrādātiem skaidriem soļiem, kā personāls rīkojas, ja pie viņa vēršas pazaudējies vai nobijies bērns.
  • Ko darīt, ja kāds cenšas sagrābt vai ļoti sabiedē? Jācenšas izrauties! Ja svešinieks ir sagrābis aiz somas vai jakas, pamet to un skrien prom! Tāpat jākliedz vai skaļi jāsauc “Palīgā!”.
  • Ko var darīt vecāki? Bērnu jau kopš mazotnes iedrošināt – ja viņam ir kādas bažas, aizdomas vai satraukums, noteikti jāizstāsta par tām vecākiem. Ļoti svarīgi ikdienā veltīt bērnam pietiekamu uzmanību un veidot ar bērnu atklātas, uzticēšanās pilnas attiecības, lai viņš zinātu, ka var vērsties pie vecākiem ar jebkuru jautājumu. Turpretī, ja bērns ikdienā netiek uzklausīts, bieži tiek atraidīts, apklusināts vai vecāki viņam netic, ir liela varbūtība, ka arī bīstamā situācijā viņš pie vecākiem vairs nevērsīsies.
  • Ko var darīt ikviens? Mācot bērniem rūpēties par savu personisko drošību, nedrīkstam aizmirst arī par atbildību no apkārtējo cilvēku puses. Ja kāds cilvēks redz, ka bērns nonācis bīstamā situācijā, viņam tuvojas svešinieks vai bērns ir nobijies, ir noteikti jāiesaistās. Mazākais, ko varam darīt – atklāti pievērst notiekošajam savu uzmanību un pavērot, vai bērnam nav nepieciešama palīdzība. Tāpat varam pieiet bērnam klāt un pavaicāt, vai viss ir kārtībā. Ja pastāv aizdomas, ka bērna veselība vai dzīvība ir briesmās, nekavējoties jāziņo policijai, savuklāt vietējam sociālajam dienestam vai bāriņtiesai varam ziņot tad, ja situācija nav steidzama. Mēs katrs esam atbildīgs par ikviena bērnu drošību!

Informācija sagatavota publikācijām LSM.lv un mammamuntetiem.lv.