Vai māksla ir vardarbīga?

18.08.2021

Vai māksla ir vardarbīga?

Kā zināms, sociālās tīklošanās platformās asas diskusijas izraisījis latviešu mākslinieka Kristiana Brektes gleznojums uz Rīgas 40. vidusskolas sienas, par kura aizkrāsošanu sākta parakstu vākšana vietnē “manabalss.lv”. Tā kā “Centrs Dardedze” jau 20 gadus iestājas par drošu bērnību un jebkāda veida vardarbības novēršanu pret bērnu, dalāmies mūsu pieredzē un pārdomās - vai šis mākslas darbs apdraud bērnus?

Pirmajā mirklī, redzot Kristiana Brektes gleznojumu, patiešām var iestāties mulsums – rodas jautājumi, kāda ir darba dziļākā nozīme un kāpēc tas redzams tieši uz skolas sienas. Nevaram noliegt, ka šāda vietas izvēle ir visai provokatīva, jo īpaši apzinoties šībrīža sakāpināto attieksmi pret dažādām ar ķermeni un seksualitāti saistītām tēmām daļā sabiedrības. Vai vietas izvēle ir diskutabla? Jā. Tāpat būtu noderējusi saruna ar skolu un vecākiem pirms gleznojuma tapšanas. Taču, ja mums patiešām rūp bērnu drošība un veselīga attīstība, ir vērts padomāt plašāk.

“Dardedzes” psihologi ikdienā strādā ar bērniem, kuri ir cietuši no vardarbības – emocionālas, fiziskas, seksuālas vai pamešanas novārtā. Bieži mūsu darbs ir palīdzēt izvērtēt, vai bērns ir cietis no vardarbības – vai bērnā noteikta rīcība ir atstājusi negatīvas sekas, kā, piemēram, grūtības koncentrēties, agresīva uzvedība, miega traucējumi, depresīvas izjūtas un citas. Ja mums tiek jautāts, vai šis darbs pats par sevi varētu bērnus traumēt, mūsu atbilde būtu – visticamāk, nē. Taču ir svarīgi kādu kontekstu šim attēlam radām mēs, pieaugušie.

Ja apmeklējam muzejus un mākslas galerijas, pamanīsim, ka kailums mākslā tiek atspoguļots visai plaši. Pat pastaiga pa Rundāles pili var izraisīt bērnā jautājumu, kāpēc teju katrā istabā uz griestiem ir redzami kaili cilvēki vai eņģeļi. Vai tāpēc vecākiem vajadzētu mulst, satraukties vai aicināt steigšus šos eņģeļus saģērbt? Droši vien, ka ne, un arī bērnus tas īpaši nesatrauc. Protams, daži mākslas žanri mums var šķist estētiskāki nekā citi, bet tas nenozīmē, ka mums nepatīkamos vajadzētu nosodīt vai aizliegt. Abstrakts krūts (vai četru krūšu) attēlojums pats par sevi bērnam nerada pāri un viņu netraumē.

Tai pašā laikā ir divas lietas, kas patiešām emocionāli ļoti ietekmē bērnu un būtiski palielina dažādus riskus. Pirmkārt, tā ir vecāku trauksme. Vecāku emocijas – satraukumu, bailes, dusmas – bērns pilnīgi noteikti jūt un dzīvo tām līdzi. Trauksme vecākos ceļ trauksmi bērnos. Un, otrkārt, bērnus riskam pakļauj pieaugušo radītas “tabu” tēmas – ja bērns redz un jūt, ka ir noteiktas tēmas, par kurām vecāki vai citi apkārtējie pieaugušie ļoti satraucas, mulst vai dusmojas, kā arī nosoda sarunas par tām, viņš saņem skaidru signālu – par šo nerunāt. Un tieši tas rada lielākos riskus bērnam ciest, piemēram, no seksuālas izmantošanas.

Ja vecāki un pedagogi jau no mazotnes izvairās runāt ar viņu par ķermeni, nosaukt visas ķermeņa daļas un aizliedz bērnam par noteiktām tēmām jautāt, bērns patiešām nerunās. Visticamāk, viņš sameklēs interesējošo “Google” vai “Youtube”, un tur atrastais būs daudz “krāšņāks” un bīstamāks par augstāk minēto mākslas darbu. Ja kāds būs viņam parādījis ko mulsinošu vai pat seksuāli aizskāris, bērns par to nestāstīs pieaugušajiem, jo zinās – tā ir aizliegtā tēma, par ko gaidāms satraukums, dusmas vai nosodījums. Noslēpumainība rada augsni vardarbībai, turpretī atvērtas, mierīgas sarunas bērnu pasargā. Ir ārkārtīgi svarīgi bērna vecumam atbilstošā veidā runāt par jebkuru tēmu, kas bērnam interesē, radot savstarpējas uzticēšanās gaisotni jau no mazotnes. Bērna spēja runāt par jebko, kas viņam rada bažas, ir nesalīdzināmi svarīgāka viņa drošībai nekā “kauna izjūtas attīstība”.

Jā, iespējams, skolas siena nebija piemērotākā vieta šim gleznojumam. Taču tā ir mūsu izvēle - uztvert to kā “draudu bērna drošībai” un cīnīties vai uzlūkot to kā iespēju parunāties ar savu bērnu – ko viņš par šo darbu domā? Interesanti, ko viņš tajā redz? Kā, pēc viņa domām, atšķiras mākslas darbs no ķēpājuma uz sienas?

Ja vecākus satrauc tas, ka bērni interneta dzīlēs ir “pašmācības” ceļā jau atklājuši sev arī citus Brektes laikmetīgās mākslas darbus – izmantosim iespēju parunāties ar bērniem par to, kādas emocijas tas viņos raisa, kas šajos darbos piesaista vai atgrūž? Tas būs vērtīgs sākums sarunai par to, kā vispār bērnam atšķirt piemērotu saturu no nepiemērota, kaitējoša satura. Mēs parasti iesakām bērniem vadīties pēc izjūtām - ja tas bērnu satrauc un rada nepatīkamas izjūtas, vajadzētu šādu saturu izslēgt un pastāstīt par to vecākiem. Vienīgā problēma: ja vecāki no noteiktām tēmām izvairās, vai bērni stāstīs?

Foto: F64

Atpakaļ
       Ziedot Vebināru ieraksti Dāvanu karte

Piesakies ziņām epastā

Vecākiem
Speciālistiem
Piekrītu Dardedzes privātuma politikai un vēlos saņemt e-pastus ar piedāvājumiem un jaunumiem no Dardedzes