Pirmsskolas izglītības iestādēs laiks pārmaiņām

Noskatoties raidījumu “Aizliegtais paņēmiens” par attieksmi pret bērniem vienā pirmsskolas izglītības iestādē, kļuva ārkārtīgi skumji: mēs vēl 2020.gadā esam situācijā, kurā daļa sabiedrības vardarbību pret bērnu joprojām attaisno, bet cita daļa baidās par to teikt.

Vardarbība pret bērnu nav normāla. Kliegšana, raustīšana, purināšana, kaunināšana, iebiedēšana ir vardarbība. Iespējams, pirms 50 gadiem tas bija normāli, bet ne šodien, kad apzināmies sekas uz bērniem. Turpretī ir pavisam normāli, ka pirmsskolas vecuma bērns ir kustīgs, ka viņš dažreiz raud, ka viņš nesēž mierā, klusi, ar taisnu muguru, ka vēl nav apguvis konfliktu risināšanas prasmes (kuras, godīgi sakot, joprojām trūkst lielai daļai pieaugušo). Pieaugušā uzdevums ir bērnu nomierināt un stiprināt viņā vēlamās prasmes, nevis iebiedēt, sodīt un turēt nemitīgā spriedzē, jo stresa apstākļos bērns nav spējīgs justies droši, mācīties un attīstīties.

Vai redzētais notiek vienā konkrētā dārziņā vai tomēr tā ir sistēmiska problēma? Diemžēl, tā ir realitāte: zems atalgojums, problēmas darbinieku piesaistē, zināšanu un prasmju trūkums, nepietiekams atbalsts, institūciju ieradums kontrolēt “papīrus”, nevis pārliecināties par vadītāju un darbinieku izpratni – tas viss rada raidījumā redzamas sekas. Tā noteikti nenotiek visur, taču diemžēl tie arī nav tikai “atsevišķi gadījumi”.

Tad kam būtu jāmainās? Mūsuprāt, visos līmeņos (no izglītības ministres līdz auklītei) jāapzinās, ka pirmsskolas izglītības iestādei ir ļoti svarīga loma bērna attīstībā un sadarbībā ar bērna ģimeni. No ministriju un pašvaldību puses nepieciešams skaidrs plāns, kā šo jomu sistemātiski sakārtot. No institūciju puses svarīgākais ir nevis kontrolēt “papīrus”, bet gan runāt ar darbiniekiem par to, kā tiek risinātas reālas problemātiskas situācijas. Noteikti jāpārskata arī atalgojuma sistēma: cilvēki, kam mēs uzticam dārgāko, kas mums ir, nedrīkstētu saņemt vienu no zemākajām algām valstī. Pārskatīt nepieciešams arī programmu saturu, ko apgūst topošie pedagogi, kā arī pedagogu un bērnu skaita proporciju.

Šis darbs nepavisam nav viegls, tāpēc ikvienam pirmsskolas izglītības iestādes vadītājam un darbiniekam ir nepieciešams atbalsts – galvenokārt zināšanas un praktiskas prasmes, kā veikt ikdienas darbu bez vardarbības un kā pašiem neizdegt. Piedaloties programmas “Bērnam drošs un draudzīgs bērnudārzs” īstenošanā, esam redzējuši, cik vērtīga dārziņā ir komanda vardarbības gadījumu risināšanai un cik liela nozīme ir praktiskām vadlīnijām, lai atpazītu un novērstu vardarbību visos līmeņos: bērns-bērns, bērns-vecāks un bērns-pedagogs. Tāpat nepieciešami atbalsta pasākumi un supervīzijas pret izdegšanu.

Mūsu aicinājums ir nebaidīties rīkoties. Pirmsskolas izglītības iestāžu vadītājus mēs aicinām pārstāt baidīties no kontroles, bet gan skaidri pateikt, ka mēs gribam būt bērnam drošs bērnudārzs. Un te patiešām izšķirošais ir griba, nevis rīkojumi un finansējums: ņemiet talkā mūsu bezmaksas mācību platformu www.drosaberniba.lv un pārrunājiet ar kolēģiem bērnu vajadzības, vecumposmu īpatnības un to, kā mūsu dārziņā tiek (un kā netiek) koriģēta bērnu nevēlamā uzvedība. Pastāstiet par metodēm bērnu vecākiem. Iedrošiniet darbiniekus nākt kopā ar vadību un regulāri pārrunāt dažādas grūtās situācijas, kopīgi izdomāt labākos risinājumus. Nebaidieties reaģēt arī uz iespējamu vecāku vardarbību pret bērniem, jo arī tā ir viena no svarīgām pirmsskolas lomām.

Pirmsskolas izglītības iestāžu darbiniekus aicinām nebaidīties un aktīvi runāt ar kolēģiem un vadību par to, kā mēs varam atrisināt šīs situācijas, kurās man vai kolēģei ir grūti tikt galā? Kā mēs varētu dzīvē īstenot to, kas ierakstīts mūsu dārziņa noteikumos?

Savukārt, bērnu vecākus aicinām nebaidīties ieņemt aktīvu, konstruktīvu lomu sadarbībā ar pirmsskolas izglītības iestādi: pastāstīt audzinātājai, kā bērnam gājis, painteresēties, kādas metodes dārziņš izmanto, pārrunāt to, kā bērns pēc dārziņa jūtas. Bērna labākajās interesēs ir tas, lai pieaugušie, kuri piedalās viņa dzīvē, nāktu kopā un sadarbotos, nevis karotu, meklētu vainīgos un svaidītu atbildību par bērnu no viena pie otra. Laikā, kad bērns ir ar tevi, tu esi atbildīgais – par sevi un par viņu.

Tad varēs nebaidīties arī bērni.